Neonatoloģes Terēzes Veinbergas atmiņas par savu radinieku, kurš biedrībai uzdāvināja mājas DZĪVĪBAS patvērumam.

"Jaunpaleju" mājas un vecā rija, pirms Guntis Melbārdis tās mantoja kā draudzīgo kaimiņu māju – Paleju dēls, piederēja manas mātes radiniekam Arnoldam Gulbim, zemgalim pēc izcelšanās. Arnolds Gulbis "Jaunpalejas" nopirka pēc atgriešanās no izsūtījuma.

Arnolds Gulbis cīnījās par brīvu Latviju ar visiem iebrucējiem – gan krieviem, gan vāciešiem. Viņš bija ilggadīgs latviešu mežabrālis jeb Latvijas partizāns ar daudziem paveiktajiem varoņdarbiem Latvijas brīvvalsts vārdā. Viņš cīnījās par Latviju, latviešiem un neizdabāja svešai kārtībai vai spārnotai iedomai, nepakļāvās aklai izmantošanai, kurai diemžēl, apstākļu spiestas, pakļāvās daudzas Latvijas ģimenes kara laikā. Kara, mežabrāļu gaitu un izsūtījuma dēļ Arnoldam sava ģimenes dzīve tā arī neizdevās.

Mežabrāļu gaitās Arnoldam bija segvārdi – Namejs, Garais un arī citi. Parasti viņš turējās atstatu no citiem, pēc iepriekšējās ļaunās pieredzes, kad grupā bija ielavījies nodevējs. Tikai tad, kad vairs nebija nekādu cerību, ka Latvijai nāks palīgā angļi ar sabiedrotajiem, bada mocīts, viņš uzlika Bībeli uz krūtīm, lai nomirtu un tādu viņu arī krievi atrada, notiesāja un izsūtīja uz Krievijas lēģeri.

Pēc atgriešanās Latvijā viņš nekavējoties centās sameklēt visus radus, nemainīgā uzticībā un piederības sajūtā tēvzemei un dzimtai. Mūsu ģimeni viņš īpaši lutināja; manai mātei bija līdzīgs sūrs Sibīrijas liktenis. Viņš mēdza negaidot ierasties ar lauku labumiem. Gadījās  – laikā, kad vietējais autobuss neiet, bez sūrošanās, kājām ejot, atstiepa milzīgu medus kannu un ne tikai…  Viņš bieži palīdzēja arī ar naudu, piemēram, manai ģimenei grūtā brīdī, kad vajadzēja izpirkt māju, jo audzināja ziedu sīpolus pārdošanai un toreiz tas bija manāms ienākumu avots. Var teikt, ka laika gaitā visus ienākumus viņš tika atdevis gan lūdzējiem, gan radiem. Un piedāvāja palīdzēt neatslābstoši.

Arnolds Gulbis bija ļoti pieticīgs, neparasti sirsnīgs un izjusti dievticīgs, bieži lasīja Bībeli. Viņam labi saskanēja ar Paleju dievticīgajiem saimniekiem. Kopā viņi vēla akmeņus un strādāja lauku darbus.
Vēl dienu pirms ierašanās slimnīcā uz sirds stimulatora ielikšanu (pēc ārsta norīkojuma), viņš bija kopā ar Paleju dēlu vēlis laukakmeņus! Diemžēl viņš paklausīja ārstam, jo toreiz šo operāciju ar visu aprūpi neveica labi.

Kad 1992. gadā ierados viņu slimnīcā apciemot kā medicīnu tikko pabeigusi pediatre, vārdi, kurus kā pirmos viņš ar putām uz lūpām, mani ieraugot, lēni  izmocīja bija: “Vai tu tiki strādāt tur, kur tu gribēji?” Te runa bija par Dzemdību namu – manu pamatdarbu. Nezinu vai daudz cilvēku šādā reizē ir spējīgi domāt par citu vēlmēm un vajadzībām. Katrā ziņā es savā dzīvē, tādu atdošanos citiem kopā ar tādu gaišu un negurstoši darbīgu iekšēju spēku, vēl citu reizi neesmu piedzīvojusi. Pieļauju, ka viņš ir tik sirsnīgi lūdzis par manu darbu Dzemdību namā, ka pat viņa pirktās un koptās mājas ir aizgājušas dzemdēšanas atbalstīšanai – nedomāju, ka tā ir tikai nejaušība vai sakritība vien.

"Jaunpalejas" – šī bija viņa dzīves vieta pēc atgriešanās no Vorkutas un Intas šausmu ceļiem. Ne jau tas vien, ka viņš bija latviešu partizāns, kurš cīnījās par Latviju latviešu tautai, bet manās acīs arī viņa dvēseles un gara cēlums ir ar varoņa nozīmi.

Viņš tiešām dzīvoja ar attieksmi, ka dot un lūgt, lai dodamo paņem, nav par daudz, jo viņš darīja abus un atkārtoti!

Back to Top